Feeds:
Ziņas
Komentāri

salīdzinot ar pasaules vecumu..

Tas ir jaunās paaudzes uzdevums  – braukt pie vecmāmiņām, klausīties viņu stāstos, lai arī tie katru reizi atkārtojas, uzklausīt, parādīt savu interesi un neapvainoties, ka “kā tev iet?” prasa tikai sākumā. Arī mēs būsim veci, nebūsim paspējuši izdarīt to, par ko visu mūžu sapņots, ar saviem uzskatiem mēģināsim attaisnot savu eksistenci.

Vecmāmiņa: “Kad biju jauna, domāju – aiziešu pensijā un pievērsīšos TIKAI sev. Aizgājju pensijā un domāju, kāda jēga no manis, vecas vecenes, kas nevienam nepalīdz. Cilvēki ir radīti pasaulei nevis pasaule cilvēkiem. Mums ir vienam otram jāpalīdz, tā ir mūsu esības jēga.”

Jānis Kaplinskis, “Tā pati upe”: “Alekss jau zina manu kurnēšanu par to, kāpēc cilvēks nedzīvo vismaz trīssimt gadu, lai spētu kaut ko līdz galam izdarīt, tie septiņdesmit astoņdesmit gadi tiek izšķiesti jaunības dumjībās, mācībās un plānu kalšanā.”

Dalai Lama: “Es izturos tā, it kā visi būtu mani brāļi un māsas”.

 

Viss ir saistīts.

dziesminiece Florence

Kā Florence var tik mierīgi izdziedāt “i’m gonna leave my body, i’m gonna loose my mind”?

Cik es šīs domas atceros, tad parasti esmu slapjiem vaigiem, izpostītām acīm pie spoguļa, skatījusies uz sevi un nesapratusi, kas ir tas nenormālais manā ķermenī. Proti, prāta pazudināšana ir neparedzēta, apjausma (tiesa arī diezgan piezeminātā balsī) nāk pēc trakuma, kad ķermeni negribas vairs atpakaļ pieņemt.

Ofēlija, pārkaisīta ar mieru un ūdeni, vairs nepsihos, ar nagiem nevarēs izskrāpēties ieelpot gaisu. – “pockets full of stones, let the only sound be the overflow”.

Natālijas Lazukinas inspirēta

Man nav personīga naida vai negāciju tieši pret šo sievieti, bet gan pret viņas veida domāšanu pēc būtības konkrētos jautājumos. Tikko pa ltv1 noskatījos “Vertikālē” ietvertos ar kontracepciju un izglītību saistītos jautājumus iekš konferences. Turpmākais aprakstīts, balstoties uz tajā dzirdētajiem viedokļiem.

Labi, pieņemsim, ka kristiešu skatījumā homoseksuālisms ir slimība, ar kuru var saslimt. Un saslimt, viņuprāt, var izlasot sociālo zinību mācību grāmatā rakstīto, ka homoseksuālisms pēc ārstu viedokļa tomēr ir normāls. Šādas grāmatas un izglītības materiāli traumē un ierobežo kristiešu tiesības, UZSPIEŽOT viņu bērniem šādu uzskatu (ka homo ir ok). Tai pašā laikā kristieši tik ļoti ir par tolerantu, saticīgu un uz izpratni balstītu sabiedrību.

Un, ja nu ir notikusi visbriesmīgākā situācija un kārtīgu kristiešu bērns paziņo, ka viņam patīk tā paša dzimuma pārstāvji, šī tolerantā uz sapratni balstītā ģimene un tai pietuvinātā sabiedrība ieslīgs smagā pretrunā. Dievs mīl nevis nosoda. Pieņem tādu, kāds tu esi. Protams, neesmu kristietības esperte, bet šķiet, ka kaut kā tā tur bija.

Tāpat mācību grāmatās tiek veidota kontraceptīvās domāšanas “pārņemta” jaunatne, jo tiek popularizēti dažādie pretapaugļošanās līdzekļi un rosināts uz nekautrēšanos tos iegādāties. Tomēr kristiešu prāt tas ir farmācijas un seksa lobijs. Kas vēlpietam jaunas meitenes lēnām noved uz neauglības, resnuma, krūts vēža un citām takām. Tā kā mēģināts sev par labu izmantot zinātniskus argumentus (tai pašā laikā vēljoprojām nedzirdot ārstu atzinumus, ka homo nav slimība – atkāpe par iepriekšējo rindkopu). Blaknes šiem medikamentiem ir ārprātīgas un ļaunas. Taču, ja konkrētajam kristietim ir ļoti neciešamas, piemēram, vēdera sāpes, viņš nelietos arī Ibumetin, jo tā blakusparādības ir anoreksija, anēmija, astmas lēkmes un vēl, un vēl? Vai, pētot šos zinātniskos atzinumus par kontracepcijas kaitīgumu, nav papētīta arī šo pētījumu metodoloģija? Nav kaut kāda pretruna un tieksme izmantot tikai tos faktus, ka šķiet piemērotāki? Un tomēr šķiet, ka uzbrukšana kontracepcijas līdzekļiem nemainīs sabiedrības transformēšanos uz karjeristiem, materiālistiem un tiem, kas labprātīgi gūst baudas, apzinoties savas spējas un atbildību konkrētajā dzīves posmā. Proti, atņemot kontracepciju, vienkārši tiks radīti ļoti daudzi nemīlēti, nabadzīgi bērni pusaudžu “vecākiem” nevis izmainīta šo pusaudžu domāšana par labu gaidīšanai līdz laulībām. Samierinieties taču ar realitāti.

Tāpat arī šī vienvirziena domāšana un turēšanās pie uzskata, ka visu var cilvēkā ieaudzināt un ka vēljoprojām cilvēku veido tikai ģimene un izglītība. Faktu izslēgšana, aizmiršana, ka cilvēkam ir draugi, draugiem ir draugi, draugiem mājās ir dators, internets, televizors un draugiem iekšā ir dabiski instinkti un lietas, kuras, gribēdams izaudzināt ārā, tomēr nesanāk (saku “draugiem”, jo kristiešu bērni parasti ir tīri un nesamaitāti, tā teikt, visa sliktā upuri nevis iznēsātāji (nāk prātā de Sada nabaga Justīne)). Ar to es gribēju pateikt, ka klusēšana par kaut ko skolā vai mājās nenozīmē, ka bērnam nenāksies ar to saskarties citviet. Tāpat arī kādas vērtības pastāvīga propaganda nevar iedarboties pilnībā, jo cilvēks tomēr ir persona, unikāls indivīds, kurš DRĪKST domāt un spriest patstāvīgi.

Kristieši ir palikuši par minoritāti, kuri vairs nav autorizēi gādāt par valsts morālo stāju. Un, kā gan lai šādiem cilvēkiem vispār būtu tiesības to darīt, ja miers un labestība tiek panākta ar naidu pret citādajiem un citādi domājošiem. Man šķiet savādi, ka Hitlera kļūdas nekad netiks aizmirstas, bet tas viss, ko kristieši savulaik sadarījuši, saslepkavojuši un samaitājuši ‘(samaksā-viss taps piedots’ vai pedofīlija, kas tomēr ir homoseksuālisms tikai patiešām SLIMĪBA), ir tā konkrēti padzēsts no ticīgo apziņas. Un kā gan citādāk – ja dzēšana un patiesības slēpšana vēljoprojām tiek uzskatīta par vienu no varenākajiem ieročiem. Sava veida analoģija – Vācijas sabiedrības “tīrīšana” un mūsdienu viedokļu un faktu “tīrīšana”. Kāpēc mūsdienās no tiem kristiešiem, kas publiski uzstājas, plūst tāda nepatika pret citiem un nosodījums? (Psihologi ir atzinuši, ka tiem, kam zems pašnovērtējums, ir tieksme apcelt citus, bet nu tas tā).

Vēlos pateikt, ka es nešķiroju cilvēkus pēc reliģijas vai jebkāda cita sociāla indikatora, bet gan pēc to domāšanas un loģiskiem uzskatu pamatojumiem. Un šajā konferencē domāšana tomēr ieriktējās arī reliģiskos rāmjos; šis raksts ir TIKAI par konkrēto notikumu un viedokļu apmaiņām iekš tiem. Protams, es nosodīšu vienmēr tos, kas ir naidīgi pret homoseksuāliem cilvēkiem, un tur nu tie ir gan baigākie veči, gan mieru mīloši ticīgie. Man manā erasmus periodā salīdzinoši tuvi draugi bija katoļu pārītis. Ar viņiem bija abpusēju piemēru pārbagāta diskusija tieši saistībā ar homoseksuālismu. Viņi tad arī ir tiesīgi saukties par tādiem kristiešiem, kādi tiek sludināti (tie gaišie un laipnie nevis nosodošie).

Un nobeigumā – nē, man patīk puiši!

tapinājums

Tavi pieskārieni klepoja man virsū

varbūt bija nedroši, varbūt sita

it kā ar roku pārbaudītu, cik panna karsta

pannas dibenu, manu dibenu pārbaudi vēl!

 

Lūpas uzlija, uzpakšķēja, uzkrita uz manām gūžām

atvēsinošs lietus vai tāds, kas negaidot sāk gāzt

uz visām virsmām, pusēm un visur, drīz jau

pārvērtās par puskusušu sveci, kas balta triecās iekšā

 

mēs vairs nemākam piešķilt liesmu ar akmeņiem

mēs protam tikai ar sērkociņiem un smilšpapīru

kas skrāpē, saki kāpēc, kāpēc man sāp

Ja man būtu viena vēlēšanās, es vēlētos, kaut spētu naktīs mierīgi gulēt, miegā atpūsties un sapņos nejukt prātā. Kas nu tie par sapņiem – pilni ar visu un vēl vairāk to, ko neviens labprātīgi nealkst piedzīvot, piemēram psiholoģiskais terors, fiziskas un garīgas anomālijas, vardarbība.

Kreisā kāja te nav pie vainas.

mūzika tagad

NIN – something i can never have

Tori Amos – caught a lite sneeze

The Cure – drowning man

Kate Bush –  mother stands for comfort

Bauhaus – bela lugosi’s dead

Florence & the Machine – 7 devils

Sunset Rubdown – the mending of the gown

Xiu Xiu –  house sparrow

Lana del Rey – this is what makes us girls

 

es labpārt klausītos vēl, bet esmu noziegusies un pazudusi prom no notīm.

Ko es parādīju Kristapam

Šis ieraksts ir zaudējis savu aktualitāti, jo kā melnraksts ticis saglabāts novembra beigās, šobrīd ir marts, un re kā es esmu saņēmusies to (ne)izrediģēt un publicēt.

Esmu Atēnās nu jau vairāk kā divus mēnešus. Bet ir jāatgādina, ka es te DZĪVOJU nevis esmu kā tūrists, tāpēc īpaši nebiju iespringusi uz apskates objektu ieņemšanu līdz pat sava mīļotā apciemojumam. Beidzot arī es atklāju savas mītnes pilsētas otru pusi, to, kas ir aiz manas imigrantu ielas. Tad nu es aprakstīšu īsumā, ko mēs darījām, jo tas tad arī apkopotu visas tūrist un netūristlietas šeit, kuras cilvēki tik ļoti grib no manis dzirdēt. Tomēr skaudrā patiesība ir tāda, ka vidi radi tu pats, tātad, kamēr es sēžu savā istabā, ēdu, eju uz bibliotēku, paballējos, sēžu kafejnīcā ar draugiem u. daru c. ikdienišķas lietas, mana dzīve diezko neatšķiras no Latvijas – protams, šis ir maigs pārspīlējums, jo fons, zināšanas un iespējas atšķiras, taču ceru, ka ideja tika saprasta.

Lūk, Atēnu esencīte:

-Nacionālais Arheoloģiskais muzejs, kur iekšā ir smukas ekspozīcijas, bet ārpusē ganās džankiji, kurus prom gaiņā policisti, tas tāpēc, ka šis muzejs ir netālu no Ekzarhijas, kurā mitinās lielākā daļa no mazajiem narkomāniņiem + netālu no Omonias, kur mitinās ne tik bagātie tumšākas krāsas imigranti

-Kara muzejs. Iespējams, ka daudzi uz šo neiet, jo bla bla karš neinteresē, bet nu bija ļoti mīļa sagaidīšana, iespējams, pat pārāk mīļa (Kristaps vispār bija izbrīnīts, ka visur apkalpojošais personāls divu minūšu sarunā spēj izvilkt ar pieklājīgiem jautājumiem pucētu teju vai visu dzīvesstāstu). Vēlāk rakstīju par Greek Resistance Army, vajadzēja darīt otrādāk.

-Monastiraki. Tipiska tūristvieta, netālu no Akropoles, ietver sevī tavernas, tūristu veikaliņus, flea marketu un vēl visko. Mēs apciemojām vienu no tavernām, kas bija ar dziedātāju un nu filmu atmosfēra bija.

-Plaka. Vēl apkārtāk akropolei. ja tu tur dzīvo, tad esi bagāts. Arī tūristīgi, pastaignieciski un suvenīriski.

-Exarchia. “Alternatīvi” cilvēki, narkomāni, narkotikas, spēļu bāri, anarhistu kopienas, daudz grafiti.

-Vecais parlaments, jaunais parlaments + sardzes maiņa. Nu to sardzes maiņu iesaku visiem noskatīties. Tajā brīdī nav iespējams saprast, KAS NOTIEK!!!!!!?????

-Politehnikums+Akadēmija+Bibliotēka. Vienkārši smukas ēkas, pie kurām visi fočējas, un domā, ka tās ir universitātes. Nē, tās nav. Tur atrodas mācībspēki un galvenā ēka – studenti brauc uz citiem kampusiem, kas neizskatās tik klasiski un glīti.

-Pirmais Olimpiskais stadions + Olimpiskais ciematiņš. Daudz jau nav ko piebilst

-Ancient Agora + Temple of Hephaestus. Mana mīļākā vieta Atēnās. Var uzburt vēstures ainavu un priecāties. Tas templis ir lielisks, ka es pārvērtos mazā jūsmojošā ķīnietī un to pat nofilmēju, lai vienmēr paliek atmiņā.

– Lycabettus Hill. Augstākais skatu punkts Atēnās, augstāks par Akropoli. Vienīgi smieklīgs uzbraucamais vilcieniņš – nevis tā, kā citur, ka lido pa gaisu un jūsmo par skatu, bet vienkārši iesēdies tunelī un bailīgi virzies augšup, domādams, ka vēl jau viss priekšā, jo tūlīt tunelis beigsies, bet nekā.

-Akropole + Akropoles muzejs. Tas tā… vispopulārākais. Ir jau arī iespaidīgi, kā arī tagad viss tiek remontēts, kas ir jauki, taču nedaudz tā senatne sāk zust.

-Keramikos + Technopolis. Keramikos ir vieta ar daudz klubiem un bāriem, kamēr blakus esošais Technopolis ir tā kā Andrejsala, kur pastāvīgi notiek koncerti, izstādes un citas lietas par brīvu.

-Osta + pludmale. Cilvēki tur peldās bez apstājas – gan novembra beigās, kad tur biju ar mēteli, gan janvāra beigās, kad jau kompanjonējos ar biezo šalli un cepuri.

-Planetārijs. Tā bija mana pirmā un pagaidām vienīgā pieredze. Nedaudz sareiba galva, jo kupolekrāns sniedz nereālu 3D. Patika un gribētu vēl.

-ēdientirdziņš. Gāju katru pirmdienu iepirkt nedēļas devu apelsīniem, mandarīniem, riekstiem un citiem augļiem. Parasti citrusaugi bija 3kg 1eiro. Tāpat parasti es arī dabūju kaut ko par brīvu, jo esmu “beautiful”. Tas deva tikai sekundes smaidu, jo visu turp un atpakaļceļu man nācās iet cauri imigrantu rajonam, kur, tāpēc ka esmu “beautiful”, man vienmēr nācās izbaudīt dažādus svilpienus, gārgšanas ausīs, žestus uc. Kas 3456789reizi tomēr sakaitina nenormāli.

-Starbucks. es nezinu, vai tā bija Kr pirmā reize, bet viņš man tā teica. Iekš Starbucks es beidzot izbaudīju savu mazo vēlēšanos būt tur Ziemassvētku akciju un īpašo produktu laikā. Lai nu kā, mana mīļākā kafija bija citā kafijotavā, kas bija garšīgāka un lētāka (CoffeeRight)

-bijām arī vēlvienā tavernā, kur gan neuzkavējāmies ilgi – arī ar mūziku un grieķiskumu, bet nu jau vairāk tendētu uz jauniešu izkalidi, kas parasti samaksā konkrētu cenu, dabū 3 šķivjus un neierobežotu vīna daudzumu.

-gan jau ir vēl un vēl, bet šīs tādas lielākās lietas.

Vēl varētu pieminēt, ka Grieķijā visi pīpē visur un neeksistē nesmēķētāju zonas, kā arī to, ka visi ir laipni, taču arī aizmāršīgi un nesteidzīgi. Kino ir dārgs un zivis arī, kas šķita jocīgi, jo Gr itkā ir pie jūras. Man pietrūkst Atēnu ar dīvainajiem laikapstākļiem un gaišo apkārtni (viss gaišs, ielas no maziem, gaišiem akmentiņiem, līdzīgi kā Lisabonā, citreiz no lieliem akmeņiem), man varbūt nepietrūkst uzbāzīgie imigranti, bet arī viņi mēdza būt jauki, atšķirībā no Romas imigrantiem, kas vienkārši nepieklājīgi lecās. Cilvēki pavisam citādāki, ar citu domāšanu, kā arī mani mīļie ERASMUS draugi. Vispār bija arī vēl daudzas underground vietas un lietas, kuras Rīgā laikam nekad neatrast. Man tagad grūti izstāstīt savas sajūtas, iespējams, ka tā arī vajag. Es tikai zinu, ka Atēnas ir manas otrās mājas, kuras man turpmāk būs fiziski nepieciešamas vismaz reizi dažos gados. Ne jau to aprakstīto pieminekļu dēļ, bet gan vairāk tās lietas, ko angļu valodā sauc par gut feeling (nu ne visu tās aspektu, bet vairuma), dēļ.