Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for marts, 2012

Ja man būtu viena vēlēšanās, es vēlētos, kaut spētu naktīs mierīgi gulēt, miegā atpūsties un sapņos nejukt prātā. Kas nu tie par sapņiem – pilni ar visu un vēl vairāk to, ko neviens labprātīgi nealkst piedzīvot, piemēram psiholoģiskais terors, fiziskas un garīgas anomālijas, vardarbība.

Kreisā kāja te nav pie vainas.

Advertisements

Read Full Post »

mūzika tagad

NIN – something i can never have

Tori Amos – caught a lite sneeze

The Cure – drowning man

Kate Bush –  mother stands for comfort

Bauhaus – bela lugosi’s dead

Florence & the Machine – 7 devils

Sunset Rubdown – the mending of the gown

Xiu Xiu –  house sparrow

Lana del Rey – this is what makes us girls

 

es labpārt klausītos vēl, bet esmu noziegusies un pazudusi prom no notīm.

Read Full Post »

Šis ieraksts ir zaudējis savu aktualitāti, jo kā melnraksts ticis saglabāts novembra beigās, šobrīd ir marts, un re kā es esmu saņēmusies to (ne)izrediģēt un publicēt.

Esmu Atēnās nu jau vairāk kā divus mēnešus. Bet ir jāatgādina, ka es te DZĪVOJU nevis esmu kā tūrists, tāpēc īpaši nebiju iespringusi uz apskates objektu ieņemšanu līdz pat sava mīļotā apciemojumam. Beidzot arī es atklāju savas mītnes pilsētas otru pusi, to, kas ir aiz manas imigrantu ielas. Tad nu es aprakstīšu īsumā, ko mēs darījām, jo tas tad arī apkopotu visas tūrist un netūristlietas šeit, kuras cilvēki tik ļoti grib no manis dzirdēt. Tomēr skaudrā patiesība ir tāda, ka vidi radi tu pats, tātad, kamēr es sēžu savā istabā, ēdu, eju uz bibliotēku, paballējos, sēžu kafejnīcā ar draugiem u. daru c. ikdienišķas lietas, mana dzīve diezko neatšķiras no Latvijas – protams, šis ir maigs pārspīlējums, jo fons, zināšanas un iespējas atšķiras, taču ceru, ka ideja tika saprasta.

Lūk, Atēnu esencīte:

-Nacionālais Arheoloģiskais muzejs, kur iekšā ir smukas ekspozīcijas, bet ārpusē ganās džankiji, kurus prom gaiņā policisti, tas tāpēc, ka šis muzejs ir netālu no Ekzarhijas, kurā mitinās lielākā daļa no mazajiem narkomāniņiem + netālu no Omonias, kur mitinās ne tik bagātie tumšākas krāsas imigranti

-Kara muzejs. Iespējams, ka daudzi uz šo neiet, jo bla bla karš neinteresē, bet nu bija ļoti mīļa sagaidīšana, iespējams, pat pārāk mīļa (Kristaps vispār bija izbrīnīts, ka visur apkalpojošais personāls divu minūšu sarunā spēj izvilkt ar pieklājīgiem jautājumiem pucētu teju vai visu dzīvesstāstu). Vēlāk rakstīju par Greek Resistance Army, vajadzēja darīt otrādāk.

-Monastiraki. Tipiska tūristvieta, netālu no Akropoles, ietver sevī tavernas, tūristu veikaliņus, flea marketu un vēl visko. Mēs apciemojām vienu no tavernām, kas bija ar dziedātāju un nu filmu atmosfēra bija.

-Plaka. Vēl apkārtāk akropolei. ja tu tur dzīvo, tad esi bagāts. Arī tūristīgi, pastaignieciski un suvenīriski.

-Exarchia. “Alternatīvi” cilvēki, narkomāni, narkotikas, spēļu bāri, anarhistu kopienas, daudz grafiti.

-Vecais parlaments, jaunais parlaments + sardzes maiņa. Nu to sardzes maiņu iesaku visiem noskatīties. Tajā brīdī nav iespējams saprast, KAS NOTIEK!!!!!!?????

-Politehnikums+Akadēmija+Bibliotēka. Vienkārši smukas ēkas, pie kurām visi fočējas, un domā, ka tās ir universitātes. Nē, tās nav. Tur atrodas mācībspēki un galvenā ēka – studenti brauc uz citiem kampusiem, kas neizskatās tik klasiski un glīti.

-Pirmais Olimpiskais stadions + Olimpiskais ciematiņš. Daudz jau nav ko piebilst

-Ancient Agora + Temple of Hephaestus. Mana mīļākā vieta Atēnās. Var uzburt vēstures ainavu un priecāties. Tas templis ir lielisks, ka es pārvērtos mazā jūsmojošā ķīnietī un to pat nofilmēju, lai vienmēr paliek atmiņā.

– Lycabettus Hill. Augstākais skatu punkts Atēnās, augstāks par Akropoli. Vienīgi smieklīgs uzbraucamais vilcieniņš – nevis tā, kā citur, ka lido pa gaisu un jūsmo par skatu, bet vienkārši iesēdies tunelī un bailīgi virzies augšup, domādams, ka vēl jau viss priekšā, jo tūlīt tunelis beigsies, bet nekā.

-Akropole + Akropoles muzejs. Tas tā… vispopulārākais. Ir jau arī iespaidīgi, kā arī tagad viss tiek remontēts, kas ir jauki, taču nedaudz tā senatne sāk zust.

-Keramikos + Technopolis. Keramikos ir vieta ar daudz klubiem un bāriem, kamēr blakus esošais Technopolis ir tā kā Andrejsala, kur pastāvīgi notiek koncerti, izstādes un citas lietas par brīvu.

-Osta + pludmale. Cilvēki tur peldās bez apstājas – gan novembra beigās, kad tur biju ar mēteli, gan janvāra beigās, kad jau kompanjonējos ar biezo šalli un cepuri.

-Planetārijs. Tā bija mana pirmā un pagaidām vienīgā pieredze. Nedaudz sareiba galva, jo kupolekrāns sniedz nereālu 3D. Patika un gribētu vēl.

-ēdientirdziņš. Gāju katru pirmdienu iepirkt nedēļas devu apelsīniem, mandarīniem, riekstiem un citiem augļiem. Parasti citrusaugi bija 3kg 1eiro. Tāpat parasti es arī dabūju kaut ko par brīvu, jo esmu “beautiful”. Tas deva tikai sekundes smaidu, jo visu turp un atpakaļceļu man nācās iet cauri imigrantu rajonam, kur, tāpēc ka esmu “beautiful”, man vienmēr nācās izbaudīt dažādus svilpienus, gārgšanas ausīs, žestus uc. Kas 3456789reizi tomēr sakaitina nenormāli.

-Starbucks. es nezinu, vai tā bija Kr pirmā reize, bet viņš man tā teica. Iekš Starbucks es beidzot izbaudīju savu mazo vēlēšanos būt tur Ziemassvētku akciju un īpašo produktu laikā. Lai nu kā, mana mīļākā kafija bija citā kafijotavā, kas bija garšīgāka un lētāka (CoffeeRight)

-bijām arī vēlvienā tavernā, kur gan neuzkavējāmies ilgi – arī ar mūziku un grieķiskumu, bet nu jau vairāk tendētu uz jauniešu izkalidi, kas parasti samaksā konkrētu cenu, dabū 3 šķivjus un neierobežotu vīna daudzumu.

-gan jau ir vēl un vēl, bet šīs tādas lielākās lietas.

Vēl varētu pieminēt, ka Grieķijā visi pīpē visur un neeksistē nesmēķētāju zonas, kā arī to, ka visi ir laipni, taču arī aizmāršīgi un nesteidzīgi. Kino ir dārgs un zivis arī, kas šķita jocīgi, jo Gr itkā ir pie jūras. Man pietrūkst Atēnu ar dīvainajiem laikapstākļiem un gaišo apkārtni (viss gaišs, ielas no maziem, gaišiem akmentiņiem, līdzīgi kā Lisabonā, citreiz no lieliem akmeņiem), man varbūt nepietrūkst uzbāzīgie imigranti, bet arī viņi mēdza būt jauki, atšķirībā no Romas imigrantiem, kas vienkārši nepieklājīgi lecās. Cilvēki pavisam citādāki, ar citu domāšanu, kā arī mani mīļie ERASMUS draugi. Vispār bija arī vēl daudzas underground vietas un lietas, kuras Rīgā laikam nekad neatrast. Man tagad grūti izstāstīt savas sajūtas, iespējams, ka tā arī vajag. Es tikai zinu, ka Atēnas ir manas otrās mājas, kuras man turpmāk būs fiziski nepieciešamas vismaz reizi dažos gados. Ne jau to aprakstīto pieminekļu dēļ, bet gan vairāk tās lietas, ko angļu valodā sauc par gut feeling (nu ne visu tās aspektu, bet vairuma), dēļ.

Read Full Post »